Pagaidām es sevī neizjūtu nekādu satraukumu un bēdas. Manā priekšā ir pavisam normāls brīdis un tam vienkārši ir jānotiek. tas ir dabiski. Es negribu justies slikti. Tas man nav izdevīgi. Nevaru sevi piespiest pēc stundām aiziet parunāt angļu valodā (vajadzētu arī daudzas lietas atkārtot). Par ko liecina tas, ka arī šovakar es nemācos? Kāds man jau teica, ka es sev tādā veidā parakstot spriedumu (!) Manī ir radusies pārliecība, ka nevajag sevi nomocīt, jo pēdējā brīdī nav iespējams iemācīties to, ko visus gadus bija iespējā iemācīties. Zinu arī to, kad pienāks tā diena, man nebūs bail un es centīšos izlikt sevi visu tajā darbā. Ja iet runa par ko tādu, nav svarīgi ko tas maksās.
Priekšrocības izmantot? Tas necels pašapziņu. Nē, es neesmu iedomīga. Pareizāk ir neko neietekmēt, ļaut visam ritēt savu gaitu. Vismaz šajā gadījumā. Ja man ir jāizvēlas starp "lai ir labi" un "es pati tikšu galā", es izvēlos otro variantu. Neatklāšu kāpēc tā.
Nākošnedēļ man ir pirmais eksāmens angļu valodā un pēc tā es dalīšos savos iespaidos. Ceru, ka man būs ko teikt pēc katra eksāmena! Ievietošu arī pāris bildes (acis pateiks visu).
Pagaidām tas arī viss!
Jauku vakaru jums un man! *
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru