Esmu godam gandrīz aizvadījusi ļoti atbildīgu nedēļu. Bija asaras un smiekli, bet es turējos braši. Bija grūti izturēt spriedzi, jo angļu valodas eksāmens bija man tiešām ļoti svarīgs. Vislielākā nedrošība man bija par mutisko daļu, jo nejutos pārliecināta par savām spējām. Ieejot tajā mazajā telpā mani pārņēma bailes. Šķita, ka es neko nespēju. Domas šaudījās pa galvu, mēle neklausīja! Protams, tagad to visu atceroties man nāk smiekli, bet tajā dienā bija jāraud. Man bija ko teikt, bet likās, ka visu saku galīgi garām. Man ļoti palīdzēja skolotājas acu skatiens, jo tad varēju noprast vai esmu uz pareizās domas.
Starp citu, vēl pirms manas ieiešanas es centos noskaņoties, bet man tas neizdevās viena cilvēciņa dēļ (!)
Pēc runāšanas mani pārņēma miers, jutu patiesu atvieglojuma sajūtu. Protams, visu laiku domāju par savām kļūdām (likās, ka to ir daudz), vainoju sevi par nopietnāku negatavošanos.
Beigu beigās, dodoties no omītes mani pārtvēra skolotāja. Viņa man pateica iegūto punktu skaitu. Es varēju no laimes spiegt un lēkāt. Es izdarīju labāk, nekā varēju iedomāties.
Es sapratu, ka nevajag sevi nosodīt par to, ka varbūt neesmu attaisnojusi uz mani liktās cerības. Protams, es nezinu galējo rezultātu, bet pagaidām neaizraujos ar domāšanu par to.!
Man priekšā ir vēl divi tikpat nozīmīgi eksāmeni, bet par tiem vēlāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru