Pamodos 05:20 un jutos izgulējusies. Protams, man nebija ko darīt, tāpēc atlika vien pavārtīties gultā. Klausījos jauku mūziku, iemigu. Nogulēju līdz desmitiem, ar dullu galvu izkāpu no gultas! Viss jau būtu jauki, vienīgi šī pelēcība mani nomāc. Jūtos depresīvi, bet tas ir pārejoši. Es nevaru piespiest sevi domāt gaišas domas, kur nu vēl koncentrēties darbam!
Skatoties pulkstenī, laiks steidzas un ja šādi turpināšu, tad attapšos vakarā, kad man vispār neko negribēsies! Man bija plāns labi atpūsties, jo nākošajā nedēļā biju apsolījusi sev doties uz konsultācijām. Gribēju izveidot cerīgāku savu sekmju izrakstu. Šķiet, pārāk daudz visa kā gribēju! Es apzinos, cik daudz man ir jāizdara, bet kā? Man ir pavasara nogurums? Varbūt. Ja labi gribēšu, man sanāks. Es būšu tik daudz paspējusi izdarīt, ka man vēl paliks pāri krūzīte optimisma.
Bez tā, ka pārejam uz vasaras laiku, arī vēl kas ir svarīgs šodienā. Genocīda upuru piemiņas diena. Šis datums liek aizdomāties par ciešanām un zaudējumiem. Man ir žēl cilvēku, kuriem atņēma visu un lika dzīvot nežēlīgos apstākļos. Varbūt šajā svētdienā mēs pret saviem līdzcilvēkiem varētu izturēties ar īpašu cieņu, pateikt, cik ļoti viņus mīlam un cik viņi mums ir svarīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru