Es beidzu vienu no svarīgākajiem savas dzīves posmiem. Ik brīdi, kad es tādu beidzu, es nedaudz nomirstu (pārnestā nozīmē, protams). Tas izpaužas atmiņās, skatienos un secinājumos. Atkal varu aizdomāties par to, ko esmu ieguvusi un ko zaudējusi. Neliekas pareizi šobrīd kaut ko uzskaitīt, vēlos to paturēt sevī. Varu pateikt tikai to, ka ieguvu vairāk nekā zaudēju. Zaudējumi nesāpināja, tie mācīja.
Todien mani pārņēma nelielas skumjas... Sapratu, ka dažreiz pret sevi esmu bijusi netaisna. Dzirdot tos labos vārdus par sevi no skolotajiem un vecākiem, es biju lepna par sevi. Tas nav iedomīgi, katram ir jābūt lepnam ar to, kas tu esi, vērtēšana ir jāatstāj pārējo ziņā. Sapratu to, cik man ir jauki un mīļi klasesbiedri, kuri ir īsti dārgumiņi (varbūt ne visi). Katrs mēs aiziesim savu ceļu, bet svarīgi ir atcerēties, kas mēs bijām.
Es negribu teikt ka beidzot esmu izlaista. No kā? Kur es biju iesprostota?! Uzskatu, ka tas izteikums ir stulbs, jo es personīgi skolu neuzskatīju par kaut ko šausmīgu un neizturamu.
Šogad man bija arī tā iespēja doties uz augstskolas izlaidumu. Tādā es nekad nebiju bijusi. Izcils līmenis un ideāli. Cītīgi klausījos pasniedzēju teiktajā, tas mani uzrunāja. Es šobrīd nevaru uzrakstīt tās sajūtas, bet tās ir labas.
Lūk nedaudz tas viss bildēs:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru